utkASa
utkāśa , m. , see next. Perhaps utkāśaḥ, alone, is to be read in this sense for text utkāsaḥ in Gv 307.23 (prose); after a Tathāgataʼs parinirvāṇa, by a follower of his, udvegasaṃjananārthaṃ dhārmika utkāsaḥ ( i.e. °śaḥ?) kṛto 'bhūt: aho bateyaṃ … mahādharmolkāntardhāsyatīti saṃvegajananīyā kathā kṛtā. But cf. utkāsa .